Dzīve pēc Makvīna

Es lieliski atceros to brīdi, kad iemīlējos modē. Kādu vakaru pirms aptuveni trim gadiem garlaicības mākta ieklīdu style.com, lai vienkārši paskatītos uz ko skaistu. Izpētīju modes skaļāko vārdu jaunākās kolekcijas — toreiz ne pārāk daudz, jo par modi līdz tam laikam nebiju interesējusies vispār un zināju gandrīz tikai tos zīmolus, kuru sejas citē vietā un nevietā (kā tas notiek ar Koko Šaneli) vai kurus visbiežāk vilto — tādus kā Louis Vuitton, Dolce&Gabbana vai Armani. Šķiet, intuīcijas dzīta uzklikšķināju Aleksandra Makvīna zīmola profilam.

Un kopš tā brīža man pavērās pavisam cita pasaule. Atceros sajūtas, kas pārņēma, skatoties Makvīna kolekcijas — milzīga aizgrābtība, izbrīns, pārsteigums, ka kāds cilvēks ir spējīgs radīt tik emocionāli iedarbīgus un elpu aizraujoši skaistus tērpus… Un līdz ar to sākās mana aizraušanās ar modi. Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka, aplūkojot jebkura dizainera tērpus, mēģinu tajos saskatīt to, ko varētu saukt par “Makvīna faktoru” — to īpašo oriģinalitāti, iespaidīgumu un dramatismu, kas “ierautu” un vismaz uz pāris minūtēm liktu atslēgties no realitātes.

Tomēr 2010. gada 11. februārī modes pasauli pāršalca traģiska vēsts — Aleksandrs Makvīns tika atrasts miris savās mājās. Zīmols nebeidza pastāvēt, tā vadību paŗņēma Sāra Bērtone, kas 15 gadus bijusi Makvīna “labā roka”. Sākās jauns posms modes nama vēsturē. Protams, ir netaisnīgi no Bērtones prasīt to, lai viņa varētu turpināt vadīt zīmolu tā, kā to būtu darījis pats Makvīns — viņš nenoliedzami bija ļoti talantīgs (varbūt pat ģeniāls), viņa idejas bija neparastas un apbrīnojamas. Tomēr mani sarūgtina tās kolekcijas, kas radītas pēc Makvīna nāves, jo tās ir zaudējušas oriģinalitāti, vieglumu, emocionalitāti, tās vairs nebalansē uz apģērba un mākslas robežas.

Augstāk redzamie apģērbi ir daži no tiem, kas ierāva mani modes pasaulē. Diemžēl to es nevaru teikt par lielāko daļu Sāras Bērtones radīto tērpu. Salīdzinot ar Makvīna apģērbiem, tie šķiet nedzīvi, pārlieku stīvi un uzspēlēti. Kopš Makvīna nāves Sāras Bērtones vadībā radītas divas kolekcijas, kas man šķiet… briesmīgas — nevaru piemeklēt atbilstošāku vārdu. Pirmā no tām ir 2011. gada rudens/ziemas kolekcija, kuras tēma ir “Ledus karaliene un viņas galms”. Man grūti šo kolekciju raksturot jebkā citādi vai maigāk — tā ir vienkārši neglīta. Smagnēji, pelēcīgi, vecmodīgi audumi, neglaimojoši silueti un ne īsti adekvātas bondage references — jā, tas viss vienā kolekcijā. Otra kolekcija, kas lika man smagi nopūsties, bija 2012. gada pre-fall kolekcija. Konkrēti — viktoriāniskās references (šeit un šeit), kas man šķiet vienkārši briesmīgas. Aptuveni 14 vai 15 gadu vecumā izgāju cauri ļoti dīvainai fāzei stila ziņā — valkāju korsetes, garus svārkus un tamlīdzīgi, bet pat tajā posmā šos divu tērpus būtu uzskatījusi par nepiedodami prastiem.

Ko es ar to visu gribēju teikt? Man ir ļoti skumji par to, ka pamazām zūdībā iet zīmols, kas reiz bija lielisks. Saprotu, ka tur neko nevar darīt, jo Makvīns bija tikai viens un grūti atdarināms, jo savu rokrakstu mainīja gandrīz katru sezonu. Man ļoti žēl par to, ka uz jaunākajām zīmola kolekcijām kļūst arvien grūtāk skatīties tikai tāpēc, ka tajās vairs nav tikpat kā nekā no Makvīna, un es uz šī modes nama apģērbiem vairs nevaru skatīties kā uz mākslu vai emocionālu pārdzīvojumu. Tā vietā tās ir… vienkārši drēbes.

Foto: style.com un fashiolista.com.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s