Blogošana un materiālisms: Kā blogosfēra dažu gadu laikā izmainījusies līdz nepazīšanai

Šodien parunāšu par tēmu, kas man ir prātā jau kādu laiku. Šo blogu sāku rakstīt pirms pieciem gadiem, un blogosfēra tolaik izskatījās pavisam citādi. Cilvēki sāka savus blogus kā nelielu, personisku hobiju. Vietu, kur izlikt savas domas, parunāties ar domubiedriem un, jā, mazliet arī palielīties ar kādu jaunu guvumu. Pašā sākumā daudzas rakstītājas nemaz neatklāja savu identitāti un fotogrāfijas publicēšana bija diezgan liela uzdrīkstēšanās. Lai arī cik patīkama un interesanta būtu blogošana, savā ziņā tā tomēr šķita nedaudz nenopietna aizraušanās. Neviena latviešu blogere tolaik vēl nesapņoja par kosmētikas pilniem skapjiem un sadarbību ar pazīstamiem zīmoliem.

Bet kā tagad viss ir mainījies! 🙂 Mūsdienās no blogošanas var iegūt ļoti daudz ko: materiālus labumus, nopelnīt iztiku, aizbraukt kādā apmaksātā ārzemju ceļojumā, iegūt vērtīgus kontaktus un varbūt izveidot uz tā pamata karjeru. Taču līdz ar industrijas profesionalizēšanos zūd liela daļa no tā, kas bija agrāk. Un te nu katrs var pats spriest, vai tas ir uz labu vai tomēr ne.

Pirms dažiem gadiem blogu pasaulē notika liels pavērsiens. Grūti teikt, kad tieši tas bija un kas to ierosināja (mans minējums – plašākas iespējas tikt pie frībijiem), taču kādā brīdī  blogeri beidza sevi uzskatīt par žurnālistiem, vērtētājiem, viedokļa paudējiem. Tā vietā viņi arvien biežāk sāka dēvēties par “zīmolu vēstniekiem”. Blogi ir pilni ar skaistām, kārdinošām produktu fotogrāfijām un personīgā stila bildēm, bet teksta paliek arvien mazāk. Atsauksmēs produkts parādīts no visfotogēniskākajiem leņķiem, profesionāli veidotos grimos un ar datorapstrādi uztjūnētās bildēs. Atsauksmēs reti parādās kas negatīvs vai domas par kaut ko, kas nav pērkams vai pārdodams. Dažreiz gandrīz vai neviļu rodas jautājums: “Vai šim cilvēkam vispār ir viedoklis?”

Manuprāt, blogošanas un PR satuvināšanās nav palikusi bez sekām. Īpaši ārzemēs un, visticamāk, drīzumā arvien vairāk arī pie mums. No savas pieredzes zinu, cik patīkami ir saņemt produktus izmēģināšanai vai ielūgumu uz interesantu pasākumu. Tas sniedz sajūtu, ka esi pamanīts un novērtēts. Tā ir atzinība par blogā ieguldīto darbu, kas nemaz nav mazs. Tomēr es uzskatu, ka blogošana ir radniecīgāka žurnālistikai, nevis sabiedriskajām attiecībām. Blogera galvenajai prioritātei jābūt lasītājiem, un blogerim jārada saturs, kas aizrauj pašu un neatstāj vienaldzīgu bloga auditoriju. Diemžēl arvien biežāk rodas sajūta, ka blogeri vēršas nevis pie lasītāja, bet gan zīmola, demonstrējot savas spējas noreklamēt produktu. Ja tāds ir dzīves aicinājums, tad racionālāk būtu pieteikties kādai PR speciālista vakancei un pelnīt ar to iztiku, nevis nodarboties ar reklāmu apmaiņā pret dažiem produktiem.

Paraugoties uz (galvenokārt ārzemju) skaistumkopšanas un modes blogiem, tajos valda liels materiālisms. Katrs otrais apskatītais līdzeklis ir must-have vai holy grail produkts, kuru nenopērkot visa dzīve tiek palaista vējā. Blogu lasīšana tomēr ir mileniāļu (no 1982. līdz 2000.gadam dzimušo) un Z paaudzes (no 2000.gada dzimušo) nodarbe. Tie ir jauni, nepieredzējuši cilvēki, kas “uzķeras” uz ilūzijas par skaistās fotogrāfijās redzamo dzīvi. Tā kā šobrīd modes un skaistuma blogi ir tik populāri, tad tajos redzamie produkti (kosmētika un apģērbs) var izskatīties pēc atslēgas uz laimīgu un piepildītu dzīvi, kādi tie, protams, patiesībā nav.

Es ne tikai rakstu blogu, bet arī sekoju daudzām blogerēm no visas pasaules. Raugoties no blogera skatupunkta, mana dzīve pēdējos gados ir kļuvusi interesantāka. Esmu pabijusi interesantos pasākumos, esmu iepazinusies ar vairākām lieliskām “kolēģēm”, esmu izmēģinājusi daudzus interesantus produktus (un daļu no tiem saņēmu par brīvu). Taču no lasītāja viedokļa man ir tik garlaicīgi! Bieži pieķeru sevi Bloglovin, rakstus vienu pēc otra atzīmējot kā izlasītus, jo aprakstītie produkti nav interesanti, kaut arī tie ir no jaunajām kolekcijām, kā arī zinu, ka raksts būs pozitīvs un no blogera personības tur nebūs ne miņas.

Taču lasītājs ir visa pamats. Tos vajag lolot un sniegt tiem vērtīgu informāciju. Ja tas būs, tad nāks arī viss pārējais. Bez lasītājiem nav skatījumu, bez skatījumiem nav sadarbības piedāvājumu no zīmoliem un PR aģentūrām. Sabiedrisko attiecību speciālisti ļoti labi saprot, ka vislielākā atdeve ir no blogeriem, kuriem lasītāji uzticas un ar kuriem tie var identificēties. Un mēs taču identificējamies ar cilvēkiem, nevis reklāmas stabiem, vai ne?

Advertisements

24 thoughts on “Blogošana un materiālisms: Kā blogosfēra dažu gadu laikā izmainījusies līdz nepazīšanai

  1. Ilze saka:

    Ja Tu zinatu ka mani tas tracinaja kadreiz.. bet esmu samierinajusies ka visi seit pardodas par kosmetiku un turpinu darboties sava stila.. nav jau pusaudzu gadi kad bezmaksas tusina vai enas var sajusminat lidz tadai pakapei lai tikai tapec rakstitu nepatiesu atsauksmi…. bet ir otra galejiba.. liels procents melo.. un ja to negribi darit tevi tad spiez ara no aprites… esmu samierinajusies ka mans blogs bus noderigs bet ne tik apmeklets ka tiem kas lej medu.. ego jau gruti to pienemt..bet nu…

  2. Ilze &sieviskibaBlog saka:

    kaut kā komentārs laikam neielikās, nevaru saprast 😀 Bet galvenā doma bija tāda, ka es kādreiz nenormāli par to bēdājos, jo ļoti labi redzu cauri dažādiem meliem, faktiski, ar to ir saistīts mans darbs, tāpēc tas ir vel sasinātāk, ļoti skaidri pamanu, kad cilvēki ir nopirkti par produktiem, daži par naudu.. Trakums tajā visā ir tas, ka skaidri apzinos, kā spiež ārā no šis subkultūras ( savādāk to grūti nosaukt)) ja neesi tās spēles dalībnieks, saskaroties ar dilemu- vai tu vienīgais, vai retais raksti negatīvu atsauksi, paliec muļka lomā jo 80% par to pašu produktu raksta pozitīvu atsauksmi, vai pakļaujies.. es izvēlos samierināties, ka mans blogs nebūs tik populārs jo es 1-kārt norādu, ka produkts ir iedots testēšanai, nevis to noklusēju ka vairākums, 2-kārt saku ko domāju.. 3kārt – saprotu ka nav tas vecums lai pārdotos par kosmetiku 😀 aii ,, smaga tēma un cilvēkus neizmainīsi, bet tiešām, piekrītu labāk būtu strādajusi un par to saņemusi normālu algu, nevis šitās pabiras kuras pamet ražotaji..

    • Annija saka:

      Es katru komentāru manuāli apstiprinu, citādi ar automātiskajiem uzstādījumiem spama kastē nonāk arī normālie komentāri 🙂

      Es nelietotu tik smagu apzīmējumu kā “meli”, bet neapšaubāmi zināmu lomu spēlē vēlme saņemt kaut ko par brīvu, pagrozīties sabiedrībā, kam tas ir aktuāli, saglabāt labas attiecības ar zīmoliem. Man šķiet, ka tas dažreiz var aizmiglot prātu, it īpaši, ja neesi pieredzējis un tie ir pirmie tāda veida labumi. Man arī šķiet, ka netiešā veidā savu lomu spēlē vecums (protams, ne vienmēr), respektīvi, vai ir, ar ko aprakstīto produktu adekvāti salīdzināt. Man arī 16 gadu vecumā katrs otrais produkts bija “labākais, ko esmu mēģinājusi”. Un nebija melots 🙂

  3. Troya saka:

    Es pat nezinu no kurienes sākt :). Jo pirmkārt, es uzreiz rādīju savu seju blogā 🙂 un neiekļaujos tevis minētos mileņiāļu gados :). Kā arī nedaudz nepiekrītu tam, ka blogs nav saistīts ar sabiedriskām attiecībām. Tas ir gan žurnālistika, gan reklamēšanos, jo citādāk neviens nelasītu blogu.. Un tomēr ja, viss mainās un tagad parādās vairāki blogi tieši dēļ frībijiem. Es gan joprojām daudz kosmētikas pērku un protams ka ļoti patīkami saņemt testēšanai to, ko pati gribējusi sev nopirkt.
    Par negatīviem rakstiem, kāpēc to nav, vai ir maz, vienkārši negribas tērēt laiku negatīvai atsauksmei, bet mana blogā tie ir un vēl viena drīzumā arī būs :).

    • Annija saka:

      Es nesaku, ka mana pieredze ir universāla 🙂 Man žurnālistika ir tuva joma, tāpēc es neredzu, kāpēc lai blogiem būtu citi ētikas standarti nekā, piemēram, skaistumkopšanas žurnālam vai interneta portālam. Ar “reklamēšanu” es nedomāju pozitīvu atsauksmi kā tādu, ja tāds patiešām ir blogera viedoklis, bet gan visu labo īpašību pārspīlēšanu, preses relīžu citēšanu rindkopām vien un labu atsauksmju publicēšanu par viduvējiem produktiem, lai tikai nesabojātu attiecības ar zīmoliem.

    • Troya saka:

      Tu zini, ir zīmoli, kuri uztver kritiku diezgan pozitīvi pat pie mums. Bet jā, daudzi baidās izpaust savu viedokli.

  4. Zanda saka:

    Nu tā, laikam ir brīdis arī man izpausties par šo.. 😀 Es sāku rakstīt kā pusaudze, arī tos pašus 5 gadus atpakaļ, kurai interesēja tikai dekoratīvā kosmētika un nekādi ne bū nē bē par kaut kādiem blogiem un to sfēru. Man patika formāts, ka tu vienkārši raksti. Jā, kad pagāja gads un man sāka sekot 5 cilvēki, es biju ekstāzē, ka kādam tas interesē un sapratu, ka tas ir kaut kas cits kā tikai rakstīt par to kāda ir mana diena. Tad nāca sadarbība ar uzņēmumiem, un sākumā pirms sapratu kas un kā grozās, jā tev aizlejas acis ar medu, protams, bet kā jau visiem, kas saņem kādu produktu. Ne jau melošana ir tas vārds, bet vienkārši lietu neredzēšana.. un tās ir divas dažādas lietas. es to salīdzinātu kā ar rozā brillēm. Jūs taču ieraugot savu lielo mīlestību nemaz neredzat tos mīnusus un vājos aspektus, jo nemaz negribas redzēt, tikai vēlāk tas izlien pats no sevis laukā. un tas pats ar kosmētiku un sadarbību. Un tā notiek visiem. Brilles vienkārši nokrīt un paliek sausais atlikums. Vismaz manas atsauksmes tādas paliek, jo gribu izvilkt visu suliņu laukā.
    Man personīgi liekas, ka blogos jau nu tomēr vēl cilvēciskais saturs paliek, vismaz laikam es sekoju tādiem blogiem, kur ir. Varbūt vērts parunāt par Instagram un to saturu, kur par vienu bildi maksā naudu un sekotāji ir tikai skaitlis nevis reāli cilvēki. Ir dilemma, jo mēs dzīvojam laikā, kad tehnoloģijas pārņem varu un viss ir palicis kā apmāns un ne īstenība. Runājot par Latvijas gadījumu, ir cilvēki, kas specifiski izceļas uz reklamēšanas fona, bet ko tad mums teikt par slavenībām, vēstnešiem? Ja mēs paši nepatērētu un tik ļoti neietekmētos no reklāmām, mums to nebūtu. Ja ir pieprasījums, ir piedāvājums. Zelta likums.
    Jautāt kas ir blogeris? Ir atsevišķs temats. Tāpat kā jautāt, kurš ir kompetentāks un tiesīgāks rakstīt par kosmētiku? Entuziasts vai speciālists? Ir daudz jautājumi par ko var runāt ilgi. Esmu vairākus gadus gājusi cauri un uzklausīju savu lasītāju viedokli un kritiku, un beigās priekš sevis esmu nolikusi konkrētas lietas un atskaites punktus. Es nebaidos rakstīt sliktas atsauksmes, tērēt tam laiku, tāpat kā labām atsauksmēm, jo esmu tāda no dzīves. Kādreiz baidījos, bet studijas mediju jomā, prakse un pieredze šo gadu laikā iemācīja daudzas lietas nodalīt. Neviens uzņēmums ar varu nespiež. Ja nevēlies neņem, bet ja vēlies ņemt, tad liec pretī savas vēlmes, lai beigās neesi zaudētājs un kā stulbenītis, kurš klausa citu komandām un plakst 12 jau būs uzcepis kaut kādu medus pilnu rakstu, jo tā teica uzņēmums. Mans blogs, manas mājas, kur par produktiem es pateikšu visu. Es nepateikšu par sastāvu un citām lietām, jo es to pagaidām nepārzinu, tomēr par lietām, kuras es pārzinu, pastāstīšu kā ir. Tālāk, iegādāties vai nē, nav mana darīšana, jo citu makos nelienu.
    Noslēgumā man tikai gribas nedaudz vienu lietu izcelt nākotnes rakstiem par šo. Varbūt jāpacelas augstākā līmenī un jārunā jau ne tikai par produktu izsniegšanu, bet apmaksātu saturu jeb naudas pelnīšanu, kas ir viens lielākajiem šī brīža atklājumiem. Mēs kas raksta kā aitiņa par izsniegtiem produktiem, citiem jau dubultojas – produktus plus samaksa un varbūt vērts tur parunāt par objektivitāti un lietu neredzēšanu. Tur es nebūšu kompetenta runāt, jo caur blogu naudu nepelnu un nemaz negribu pelnīt, bet domāju, ka ir kas varētu ar šo padalīties.

    • Annija saka:

      Jā, par apmaksāto saturu man arī grūti spriest, jo neesmu saskārusies. Bet domāju, ka uz to jāattiecas tādiem pašiem noteikumiem kā uz presi – raksts skaidri nodalīts kā reklāmas raksts. Nezinu gan, kā praksē tas strādātu, jo man nešķiet, ka no lasītāju puses būtu liela uzticība.
      Es arī šim jautājumam pieeju no žurnālista skatupunkta un ētikas, jo tāda ir mana izglītība un darba pieredze. Taču es ļoti labi saprotu PR speciālistus, kuri strādā ar zīmoliem un blogeriem, jo pašlaik strādāju šajā sfērā. Pagaidām visi manis satiktie PR speciālisti ir bijuši sava darba entuziasti, ļoti jauki cilvēki un ar cieņu izturējušies pret mani kā blogeri. Viņu darbs ir sekot klienta prasībām, kas parasti ir no iespējami mazāka ieguldījuma gūt maksimālu labumu, un blogerim vajadzētu apzināties savu vietu šajā vienādojumā. Blogera un PR speciālista darba pienākumiem nevajadzētu būt vienādiem 😉
      Varbūt tad, ja man nebūtu nekāda sakara ar žurnālistiku, es uz to raudzītos citādi vai, precīzāk, par daudz ko neaizdomātos. Bet es neredzu, ar ko blogi ir būtiski atšķirīgi no citiem medijiem, lai uz tiem neattiektos visas parastās likumsakarības.

    • Troya saka:

      Labs temats par naudas pelnīšanu. Es gan domāju, ka par ieguldīto darbu ir labi saņemt ne tikai produktus, bet arī naudu, ko es nenopelnu caur blogu, bet kādreiz gribētu to darīt.

  5. Vanda saka:

    Šajā jautājumā man ļoti patīk bloga Edelich autores paustā nostāja – esmu atvērta sadarbībai, bet visus bezmaksas produktus pēc kārtas neņemu un uz visiem pasākumiem neeju. Katrs pats veido savu blogu un tā saturu; ir cilvēki, kuri galvenokārt raksta “frībiju” dēļ, citi atkal izvēlās filtrēt bloga saturu. Es esmu sapratusi, ka mani nomāc augošie ‘meh’ kvalitātes produktu kalni, tāpēc cenšos pieturēties pie “quality over quantity” principa, un, lai arī raksti top retāk, vismaz tie ir par lietām, kuras patiesi aizrauj (vai arī tām, kuras no sirds neiesaku). Pašai ir sanācis uzķerties uz glorificētām produktu atsauksmēm un izsviest naudu vējā, tādēļ es tomēr esmu par caurredzamību.

    Man liekas, ka milzīga problēma ir meklējama zīmolu un PR uzņēmumu komunikācijā ar blogeriem – vien retais skaidri izvirza savas prasības, tādēļ bieži vien rodas sajūta, ka esi kādam parādā par bezmaksas produktu vai apmeklēto pasākumu.

    • Annija saka:

      Jā, tā ir ļoti sakarīga pieeja. Bet lielākā vai mazākā mērā jau to dara visi. Es arī esmu atteikusies no kosmētikas un matu kopšanas līdzekļiem, kas nešķiet interesanti vai par kuriem jau uzreiz zinu, ka tie man nederēs. Esmu atteiksusies no pārtikas precēm, vitamīniem, ar sportu saistītiem pasākumiem un citām lietām, kas nešķiet atbilstošas manam blogam.
      Taisnība arī par abpusējo komunikāciju, kaut gan pašos pirmsākumos man mēdza norādīt, ka varu rakstīt vai nerakstīt, varu brīvi izteikties, kā arī pati mēdzu uz to pastāvēt pirms produktu pieņemšanas. Bet tagad laikam to uztver vai nu kā pašsaprotamu lietu, kaut arī “jaunajiem” blogeriem tā nemaz tāda nav.

  6. Elīna saka:

    Tieši šī iemesla dēļ es laikam pārtraukšu visu blogošanas lietu, vairs tas nesagādā tādu prieku kā agrāk.
    Pati gan saņēmusi neesmu, bet ir dzirdēts, ka iedod produktu un pēc tam rupjā veidā prasa “kur ir atsauksme?”
    No sava viedokļa nekaunos, rakstu par to, kas patīk (īpaši par iemīļotajiem zīmoliem, no tiem visvairāk prieks saņemt jaunumus), arī sliktas atsauksmes nebaidos rakstīt. Vēl ko esmu novērojusi – meitenes (ne visas un ne tās, ko pazīstu personīgi) ir palikušas riebīgas. Publiska nomelnošana, nesaprotu, par ko jācīnās – par sadarbības iespējām? Kad sāku rakstīt savu blogu, bija prieks, ka visiem tas bija hobija līmenī, nevis prasta atrakstīšanās.

    • Annija saka:

      Ai, ceru, ka atradīsi motivāciju no jauna, man ļoti patīk tavas bildes un raksti 🙂
      Piekrītu, man arī ir kaut kāda nostalģija pēc laikiem, kad varbūt bildes blogos nebija tik smukas un blogeru sejas tik zināmas, bet bija kaut kāda kopības sajūta. Iespēja bariņā pajūsmot par kaut ko smuku un foršu 😀 Nē, nu ir jau vēl joprojām, bet kaut kā publiskāk un komerciālāk.
      Savstarpējos kašķus arī nesaprotu… Ja vēl būtu par ko! 😀

  7. ravenbeautyremarks saka:

    Ja jāsaka atklāti, tad labi ja divi blogi (Latvijas) izskatās ticami – uz kuru viedokli var paļauties. Pārējie 50/50.

  8. Zīmols saka:

    Kā zīmola pārstāvis, pievienojos autores paustajam viedoklim. No starptautisku zīmolu puses šobrīd ir milzīgs spiediens sadarboties ar vietējiem blogeriem, vēl jo vairāk vlogeriem. Diemžēl neviens ieiedziļinās statistikā un vēlākajā atdevē. Galvenais ir uztaisīt pasākumu ar pietiekami lielu blogeru apmeklējumu. Latvijā nestrādā šis punkts: “Bez lasītājiem nav skatījumu, bez skatījumiem nav sadarbības piedāvājumu no zīmoliem.” Es personīgi šobrīd blogu publikācijas saskatu kā pievienoto vērtību – saturu – paša zīmola soc.profilos.

    • Annija saka:

      Paldies par viedokli! Es arī esmu pamanījusi, ka sadarbība ar blogeriem šobrīd ir ļoti populāra, bet ko tas īsti nozīmē divu miljonu valstiņā ar savu valodu, kurā nerunā nekur citur? Auditorijas ne tuvu nav tik lielas kā britu, amerikāņu vai jebkuras citas valsts blogiem, uz kuriem teritoriālie ierobežojumi būtībā neattiecas. Pēdējā laikā blogu saradies tik daudz, ka pat zīmoli blogerus vairs neuzskata tikai par “influencer”-iem, bet arī aktīvu tirgus segmentu, kas ir kārs uz jaunumiem un gatavs tērēt naudiņu vairāk nekā ierindas pircējs. Tāpēc daži zīmoli jau nevis vienkārši izdala produktus, bet, piemēram, rīko konkursus, kur var cīnīties par balvām. Līdz ar to piesaista konkursam gan konkrēto blogeru sekotājus, gan cilvēkus no malas, bet līdzekļus iegulda samērā nelielus. No PR viedokļa ģeniāli, no blogera viedokļa – ne tik ļoti, īpaši, ja beigās paliec bešā.

    • Annija saka:

      Noslēdzot domu, ja arī tagad PR cilvēki iziet uz kvantitāti, tad es paredzu, ka drīzā nākotnē tas mainīsies un sāks daudz rūpīgāk izvērtēt rādītājus un atdevi. Un tā tam arī vajadzētu būt.

  9. pixija saka:

    Ikreiz izlasot to parakstu “x man atsūtīja, bet viedokļi ir mani” atceros kādu video, kur meitene, tieši par līdzīgu tēmu runājot, teica, “Man uzdāvināja biļetes uz koncertu, kas bija 100$ vērtas. Vai koncerts bija labs? Jā! Pat ļoti. Domāju, ka ir tā vērts. Bet tad padomāju, ka, nu ok, bija labi, bet ja es pati būtu maksājusi 100 dolārus par to, vai es domātu, ka bija vērts? Nē, tik labs arī nebija. Un vispār es tik daudz nemaksātu un neieteiktu to darīt citiem”.

    tl;dr jā protams, ka smērīte šķiet superīga un tā vērta, bet interesanti, ka ļoti reti kuru “tiešām labo” produktu blogeres atkārtoti nopērk pašas pēc PR parauga iztērēšanas.

    • Annija saka:

      “Ir/nav tās naudas vērts” vispār ir jocīgs arguments, kur katram ir savi kritēriji 😀 Pat tad, ja produkts nav iedots par brīvu, dažkārt blogu ierakstos par budžeta klases līdzekļiem parādās izteikumi, ka “par tādu naudu jau ir labs”. Es īsti nezinu, ko tas nozīmē, jo vai nu ir labs, vai nu nav! 😀

  10. Sabīne saka:

    Paldies par rakstu, bija interesanti padomāt par šo tēmu.
    Jau kādu laiciņu domāju, ka ‘vienādums’ blogos mani netraucē, jo galu galā arī pati rakstu būtībā par to pašu, ko citi pašmāju blogeri, it sevišķi ja runa ir par dāvinātiem produktiem, bet pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka blogu pasaule vairs tik ļoti neaizrauj, arī rakstus no blogiem, kam kādreiz ar interesi sekoju vairs nelasu.
    Par frībijiem runājot, pirms gada laikam, man piedāvāja izmēģināt sveces, no kurām atteicos, jo vienkārši nesaprotu to ‘sveču kultūru’, bet pēc pāris nedēļām man tik un tā uzrakstīja vēstuli un prasīja kad būs atsauksme. Lieki piebilst, ka ne apstiprināju, ka vēlos saņemt sveces, ne iedevu savu adresi, bet pēc vēl viena e-pasta es tiešām sajutos pat slikti, kā es tā, tad jau vairāk nepiedāvās. Pēc dažiem atteikumiem esmu domājusi, ka nu tiešām vairs ne[piedāvās, un vienreiz tā arī bija, ka atteicos no lietām, ko ikdienā nelietoju, un neviens arī vairs neraksta, bet tagad esmu arī sapratusi, ka tas nekas. Visjocīgākais, ka tanī brīdī, kad sāku rakstīt biju pilnīgi pārliecināta, ka visus produktus nākotnes ‘kolēģes’ pērk pašas. Pašlaik ir sajūta, ka paraugu saņemšana ir kā apstiprinājums, ka esi nopietns blogeris.
    Parasti kosmētiku, ko nelietoju atdodu draudzenēm, un man viena arī ir teikusi, ka nesen sāka rakstīt blogu, bet sponsoru vēl nav, un kā tā, un tad jau laikam sanāk, ka blogošana vairs nav hobijs?
    Pārsteidzoši vispār, nopietnas pārdomas par tēmu, kas kādreiz tika uztverta kā hobijs, pat laika tērēšana! 😀 Bet ir jau arī pozitīvie aspekti, cilvēki radoši izpaužas, profesijas, kas kādreiz tika uzskatītas par pilnīgu ūdens liešanu aizvien biežāk parādās, un tad sanāk, ka pareizi vien bija, kā pirms pāris gadiem lasīju, ka daudzas nākotnē pieprasītas profesijas vēl nepastāv.
    Lai to visu kaut kā sasummētu, teikšu, ka man ir interesanti palūkoties cik tālu šis ‘bizness’ aizies, bet nezinu vai pati iesaistīšos.

    • Annija saka:

      Savā ziņā sadarbības piedāvājumi ir apliecinājums, ka esi pamanīts un novērtēts. Bet tam būtu jānāk tad, kad esi pierādījis, ka vari ražot interesantu saturu, nevis jāizmet makšķere no sērijas “te nu es esmu, blogere” un jāgaida, kas uzķersies 🙂
      Un es pilnīgi piekrītu, ka ir gan labās, gan sliktās puses. Man vispār šķiet, ka blogs daudzās profesijās var kalpot gandrīz kā portfolio (žurnālistika, fotogrāfija, tas pats PR). Atklāti sakot, es pirms vairākiem gadiem ieguvu darbu, pateicoties šim blogam, kurā bija raksti par tēmām, par kurām man bija jāraksta šajā darba vietā.

  11. Una saka:

    Piekrītu Tavām pārdomām, man tādas līdzīgas pa galvu kādu laiku maisījās, kamēr arī saņēmos uzrakstīt. Man, protams, viegli runāt, jo dzīvojot citā valstī, bet rakstot latviski, esmu drusku tādā kā izolācijā un varu spriedelēt tikai no malas vērojot.. 🙂
    Es rakstu savam priekam, tādēļ nesaredzu nekādu vajadzību rakstīt angliski vai mēģināt kaut kādā veidā skriet pakaļ ASV blogeru kopienai (es ticu, ka veiksmīga bloga gadījumā, te tās iespējas būtu diezgan plašas un patīkamas). Mans mērķis ir pastāstīt interesantas lietas tiem, kam tiešām interesē. Un kāds man ir prieks, kad draudzene saka, ka izlasījusi rakstu un nopirkusi to un to un produkts arī patīk.
    Viena forša lieta, ko nekad nesagaidīju no bloga rakstīšanas, ir, ka tādā veidā iepazīšos ar jauniem cilvēkiem – ciemojoties Latvijā, satiku un iepazinos ar vairākām foršām Latvijas blogu meitenēm!

    • Annija saka:

      Jā, es par to tevi ļoti cienu – var redzēt, ka raksti sava prieka pēc un neuztver blogu kā biznesa projektu 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s